Parastais pelašķis (Achillea millefolium) - īpašības, lietošana, tēja un ārstnieciskā nozīme

Parastais pelašķis (Achillea millefolium) ir viens no senāk zināmajiem un visplašāk izmantotajiem ārstniecības augiem Latvijā. To pazina jau mūsu senči, kuri pelašķi izmantoja ne tikai tēju pagatavošanai, bet arī brūču kopšanai, asiņošanas apturēšanai, gremošanas veicināšanai un dažādu ikdienas veselības problēmu mazināšanai.

Arī mūsdienās pelašķis nav zaudējis savu nozīmi. Zinātniskajos pētījumos turpina pētīt tā sastāvā esošās bioloģiski aktīvās vielas, savukārt tautas medicīnā tas joprojām ir viens no visbiežāk izmantotajiem augiem. Pelašķa ārstnieciskās īpašības saista ar bagātīgo ēterisko eļļu, flavonoīdu, miecvielu un citu dabisko savienojumu saturu.

Šajā rakstā uzzināsiet, kā atpazīt parasto pelašķi, kad to vislabāk ievākt, kādas vērtīgās vielas tas satur, kā to izmanto tautas medicīnā un ko par šo augu stāsta mūsdienu pētījumi.

Kas ir parastais pelašķis?

Parastais pelašķis pieder kurvjziežu jeb asteru dzimtai (Asteraceae). Tas ir daudzgadīgs lakstaugs ar īsu, ložņājošu sakneni, kas katru gadu veido jaunus dzinumus.

Latvijā pelašķis sastopams gandrīz visur. Tas aug sausās pļavās, ganībās, ceļmalās, mežmalās, izcirtumos un citās saulainās vietās. Labvēlīgos apstākļos tas veido plašas audzes un zied gandrīz visu vasaru.

Nosaukums Achillea radies par godu sengrieķu varonim Ahillejam. Leģenda vēsta, ka Trojas kara laikā Ahillejs ar pelašķi ārstējis karavīru brūces un apturējis asiņošanu. Lai gan tas ir vēsturisks stāsts, tas labi raksturo auga nozīmi ārstniecībā jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu.

Latviešu tautā pelašķim ir bijuši arī citi nosaukumi. Dažādos novados to dēvēja par dzeltszāli, mēra puķi un pelašti, kas apliecina auga seno vietu tautas medicīnā.

Kā atpazīt parasto pelašķi?

Pelašķi atpazīt nav grūti, taču dabā sastopamas arī citas līdzīgas sugas, tādēļ pirms ievākšanas vienmēr jāpārliecinās, ka atrasts tieši parastais pelašķis.

Raksturīgākās pazīmes ir:

• daudzgadīgs lakstaugs līdz aptuveni 80 centimetru augstumā;
• stāvs, stingrs stublājs, kas augšdaļā zarojas;
• smalki, vairākkārt plūksnaini dalītas lapas, kas augam piešķir vieglu un gaisīgu izskatu;
• balti, retāk viegli rozā vai sārti ziedi, kas sakārtoti plakanās vairogveida ziedkopās;
• ziedkopas centrā atrodas sīki dzelteni stobrveida ziedi;
• visam augam piemīt izteikta, nedaudz rūgtena un aromātiska smarža.

Parastais pelašķis zied no jūnija līdz septembrim, bet siltās vasarās atsevišķus ziedošus augus var atrast pat oktobrī.

Daudzi nepamana vienu interesantu detaļu. Tieši smalki dalītās lapas ir iemesls auga latīniskajam nosaukumam millefolium, kas tulkojumā nozīmē "tūkstoš lapu". Protams, augam nav tūkstoš lapu, taču to smalkais dalījums rada šādu iespaidu.

Kur aug pelašķis?

Parastais pelašķis ir viens no visizplatītākajiem ārstniecības augiem Latvijā.

Visbiežāk tas sastopams:

• sausās pļavās;
• ganībās;
• ceļmalās;
• mežmalās;
• lauku malās;
• izcirtumos;
• saulainās nogāzēs;
• retāk arī dārzos, kur tas saglabājies no agrākām pļavām.

Pelašķis dod priekšroku saulainām vietām un samērā nabadzīgai augsnei. Tieši šādos apstākļos augi parasti uzkrāj vairāk ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu.

Ārstniecības augu ievākšanā svarīgi izvēlēties tīras vietas. Nav ieteicams pelašķus vākt pie intensīvas satiksmes ceļiem, rūpniecības teritorijās vai vietās, kur augi varētu būt pakļauti ķīmiskajam piesārņojumam.

Kad vākt pelašķi?

Ārstniecībā visbiežāk izmanto pelašķa ziedošās galotnes un lapas.

Par labāko ievākšanas laiku uzskata ziedēšanas sākumu, kad lielākā daļa ziedkopu ir atvērušās, bet ziedi vēl ir svaigi un koši.

Ievākšanai vislabāk izvēlēties sausu un saulainu dienu pēc tam, kad no augiem nožuvusi rīta rasa. Mitros laika apstākļos ievākti augi žūst lēnāk un var zaudēt daļu aromāta un vērtīgo vielu.

Parasti nogriež aptuveni 10 līdz 15 centimetrus garās ziedošās galotnes kopā ar lapām. Atsevišķos gadījumos ievāc arī tikai ziedkopas vai tikai lapas, taču ārstniecībā visbiežāk izmanto visu laksta augšējo daļu.

Žāvēšanu veic ēnainā, labi vēdināmā vietā, augus izklājot plānā kārtā. Žāvējot kaltē, temperatūrai nevajadzētu pārsniegt aptuveni 45 °C, lai saglabātos pēc iespējas vairāk ēterisko eļļu un citu aktīvo vielu.

Pareizi izžāvēts pelašķis ārstnieciskās īpašības saglabā apmēram divus gadus, ja to uzglabā sausā, tumšā vietā cieši noslēgtā traukā.

Pelašķa ķīmiskais sastāvs

Parastais pelašķis ir viens no bagātākajiem ārstniecības augiem bioloģiski aktīvo vielu ziņā. Tieši šo savienojumu kopums nosaka tā daudzveidīgās īpašības, kuru dēļ pelašķis jau gadsimtiem izmantots gan tautas medicīnā, gan mūsdienu fitoterapijā.

Atšķirībā no daudziem ārstniecības augiem, kuros dominē viena vai divas aktīvo vielu grupas, pelašķī vienlaikus sastopamas ēteriskās eļļas, flavonoīdi, miecvielas, rūgtvielas, vitamīni, minerālvielas un citas bioaktīvas vielas, kas savstarpēji papildina cita citas iedarbību.

Ēteriskās eļļas

Pelašķa raksturīgo aromātu nosaka ēteriskā eļļa, kuras sastāvs var nedaudz atšķirties atkarībā no augšanas vietas, augsnes un ievākšanas laika.

Ēteriskajā eļļā sastopami dažādi monoterpēni un seskviterpēni, tostarp kampars, cineols, borneols, pinēns, kariofillēns un proazulēni, kas auga pārstrādes laikā var veidot azulēnus. Tieši šie savienojumi lielā mērā saistīti ar pelašķa pretiekaisuma, antiseptiskajām un spazmolītiskajām īpašībām.

Flavonoīdi

Pelašķis ir bagāts ar flavonoīdiem, īpaši apigenīnu un luteolīnu, kā arī to glikozīdiem. Šīs vielas darbojas kā antioksidanti un palīdz aizsargāt šūnas pret oksidatīvo stresu. Pētījumos flavonoīdi tiek saistīti arī ar pretiekaisuma iedarbību un kapilāru sieniņu stiprināšanu.

Miecvielas

Miecvielām piemīt savelkoša iedarbība. Tās tradicionāli izmanto gremošanas sistēmas atbalstam, kā arī ārīgi nelielu brūču un ādas bojājumu kopšanai.

Tieši miecvielas ir viena no vielu grupām, kas palīdz mazināt iekaisuma procesus un veicina audu dabisko atjaunošanos.

Rūgtvielas

Pelašķa rūgtvielas stimulē garšas receptorus, tādējādi veicinot kuņģa sulas, žults un aizkuņģa dziedzera sekrēciju.

Šī iemesla dēļ pelašķa tēja jau izsenis izmantota pēc smagākām maltītēm, apetītes veicināšanai un gremošanas sistēmas darbības atbalstam.

Vitamīni un minerālvielas

Pelašķī konstatēti arī K, C un A vitamīni, kā arī virkne mikroelementu, tostarp cinks, selēns un molibdēns.

K vitamīns ir viena no vielām, kas saistīta ar pelašķa tradicionāli aprakstītajām asinsreci veicinošajām īpašībām.

Kādas vielas vislabāk izdalās dažādos izvilkumos?

Ne visas pelašķa aktīvās vielas šķīst vienādi, tāpēc arī dažādi pagatavošanas veidi dod atšķirīgu rezultātu.

Tējā vislabāk izdalās miecvielas, rūgtvielas, daļa flavonoīdu, vitamīni un minerālvielas.

Spirta tinktūrās daudz efektīvāk ekstrahējas flavonoīdi, alkaloīds ahileīns un ievērojama daļa ēterisko eļļu.

Eļļas izvilkumos nonāk taukos šķīstošās ēteriskās eļļas, kas piemērotas ārīgai lietošanai ādas kopšanai un masāžām.

Savukārt glicerīna izvilkumi ir maigāki un piemēroti cilvēkiem ar jutīgāku organismu, jo tajos labi izdalās daļa flavonoīdu un miecvielu.

Kāpēc šis sastāvs ir tik nozīmīgs?

Tieši aktīvo vielu daudzveidība padara pelašķi par vienu no universālākajiem ārstniecības augiem.

Atšķirībā no augiem, kuros dominē viena konkrēta viela, pelašķī esošie savienojumi darbojas kompleksi. Tieši tāpēc fitoterapijā bieži uzsver, ka auga kopējā iedarbība ir visu tajā esošo vielu mijiedarbības rezultāts, nevis viena atsevišķa savienojuma efekts.

Pelašķa ārstnieciskās īpašības

Parastais pelašķis ir viens no tiem ārstniecības augiem, kura izmantošanas vēsture sniedzas vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē. Senāk to lietoja galvenokārt asiņošanas apturēšanai, brūču kopšanai un gremošanas uzlabošanai. Arī mūsdienās šīs īpašības tiek uzskatītas par svarīgākajām, un zinātniskie pētījumi pakāpeniski palīdz skaidrot, kuras auga sastāvā esošās vielas ir atbildīgas par šo iedarbību.

Svarīgi atcerēties, ka ārstniecības augi neaizstāj ārsta nozīmētu ārstēšanu. Tautas medicīnas pieredze un zinātniskie pētījumi ne vienmēr ir viens un tas pats, tādēļ zemāk atsevišķi aplūkota gan tradicionālā lietošana, gan mūsdienu farmakoloģiskie dati.

Pelašķa pretiekaisuma īpašības

Pretiekaisuma iedarbība ir viena no visvairāk pētītajām pelašķa īpašībām.

Auga sastāvā esošie flavonoīdi, azulēni, ēteriskās eļļas un miecvielas palīdz mazināt iekaisuma procesus organismā. Laboratoriskajos pētījumos novērots, ka šīs vielas spēj ietekmēt vairākus iekaisuma mediatorus un vienlaikus darbojas arī kā antioksidanti, aizsargājot šūnas no oksidatīvā stresa.

Tieši šīs īpašības izskaidro, kāpēc pelašķa tēju tradicionāli lieto vieglu gremošanas traucējumu gadījumā un kāpēc ārīgi pelašķi izmanto nelielu brūču, nobrāzumu un ādas iekaisumu kopšanai.

Pelašķa asins apturošās īpašības

Viens no pazīstamākajiem pelašķa pielietojumiem ir asiņošanas mazināšana.

Par šo īpašību rakstīts jau senajos ārstniecības augu aprakstos, un arī mūsdienās tiek uzskatīts, ka pelašķa sastāvā esošais K vitamīns, alfa filohinons un alkaloīds ahileīns piedalās procesos, kas saistīti ar normālu asinsreci.

Interesanti, ka līdz šim nav pilnībā noskaidrots, kā tieši veidojas pelašķa hemostatiskā iedarbība. Pētījumi liecina, ka tas neveicina trombu veidošanos tādā veidā, kā darbojas asinsreci ietekmējoši medikamenti. Drīzāk tiek uzskatīts, ka ilgstoša lietošana palīdz uzturēt normālu hemostāzi, taču šie mehānismi vēl tiek pētīti.

Tieši šī iemesla dēļ tautas medicīnā pelašķi izmantoja nelielu asiņošanu gadījumos, taču nopietnas asiņošanas situācijās vienmēr nepieciešama medicīniska palīdzība.

Pelašķis un gremošanas sistēma

Ja Latvijā kādam pajautātu, ar ko visbiežāk saista pelašķa tēju, ļoti iespējams, atbilde būtu gremošana.

Tam ir pamatots iemesls.

Pelašķa rūgtvielas kairina garšas receptorus un veicina kuņģa sulas izdalīšanos. Vienlaikus tiek stimulēta arī žults izdale un aizkuņģa dziedzera sekrēcija.

Šo procesu rezultātā var uzlaboties apetīte un tikt veicināta normāla gremošana.

Tautas medicīnā pelašķa tēju tradicionāli lietoja:

• apetītes veicināšanai;
• smaguma sajūtas mazināšanai pēc ēšanas;
• meteorisma gadījumā;
• vieglu kuņģa un zarnu darbības traucējumu gadījumos.

Pētījumos aprakstīts arī spazmolītisks efekts. Flavonoīdi un ēteriskās eļļas palīdz atslābināt gludo muskulatūru, kas var mazināt spazmu radīto diskomfortu gremošanas traktā.

Antibakteriālā un pretsēnīšu darbība

Pelašķa ēteriskās eļļas satur virkni savienojumu, kuri laboratoriskajos pētījumos uzrādījuši antibakteriālu un pretsēnīšu aktivitāti.

Īpašu interesi izraisījuši cineols, kampars un vairāki seskviterpēni.

Atsevišķos pētījumos novērots, ka pelašķa ekstrakti spēj kavēt dažu baktēriju augšanu arī tad, ja tās ir mazāk jutīgas pret atsevišķām antibiotikām. Tomēr tas nenozīmē, ka pelašķis var aizstāt antibiotikas. Šādi rezultāti iegūti galvenokārt laboratorijas apstākļos, un klīnisko pētījumu vēl ir salīdzinoši maz.

Pelašķis un aknu veselība

Pēdējos gados zinātnieku uzmanību piesaistījusi arī pelašķa iespējamā ietekme uz aknu darbību.

Dažos pētījumos novērots, ka pelašķa ekstrakti var palīdzēt mazināt oksidatīvo stresu aknu šūnās un labvēlīgi ietekmēt atsevišķus aknu darbības rādītājus.

Atsevišķos pētījumos pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu novērota aknu enzīmu samazināšanās un uzlabojās arī daži tauku vielmaiņas rādītāji, piemēram, zema blīvuma holesterīna un triglicerīdu līmenis. Tomēr šie rezultāti vēl jāapstiprina plašākos klīniskos pētījumos, tādēļ pagaidām tos nevar uzskatīt par pierādītu ārstniecisku efektu.

Pelašķis un nieres

Laboratoriskajos pētījumos pelašķa antioksidanti palīdzējuši mazināt oksidatīvā stresa radītos bojājumus nieru audos.

Tas liecina par iespējamu nieru aizsargājošu iedarbību, taču arī šeit nepieciešami plašāki pētījumi ar cilvēkiem.

Tautas medicīnā pelašķi jau izsenis lietoja urīnceļu veselības atbalstam un vieglas urīndzenošas iedarbības dēļ. Šī tradicionālā lietošana sakrīt ar daļu no mūsdienu pētījumos novērotajām īpašībām, tomēr ārstēšanas nolūkā vienmēr jāievēro ārsta norādījumi.

Jaunākie pētījumi

Pelašķa potenciāls joprojām tiek aktīvi pētīts.

Pēdējos gados publicētajos pārskata rakstos aprakstīta tā iespējamā antioksidatīvā, spazmolītiskā, pretmikrobu un vielmaiņu ietekmējošā darbība. Tiek pētīta arī iespējamā ietekme uz glikozes vielmaiņu, elpceļu iekaisumu un baktēriju Helicobacter pylori augšanas kavēšanu. Atsevišķos pirmsklīniskos pētījumos novērota arī citotoksiska aktivitāte pret noteiktām vēža šūnu līnijām, taču pagaidām nav pietiekamu klīnisko pierādījumu, lai šo iedarbību attiecinātu uz ārstēšanu cilvēkiem.

Pelašķis tautas medicīnā

Pelašķis ir viens no tiem ārstniecības augiem, kas tautas medicīnā izmantots gandrīz katrā Latvijas novadā. To uzskatīja par universālu augu, kuru glabāja mājas aptieciņā un izmantoja dažādu ikdienas veselības problēmu gadījumos.

Visbiežāk pelašķi lietoja tējas, uzlējuma vai novārījuma veidā. To dzēra gremošanas veicināšanai, organisma stiprināšanai, saaukstēšanās laikā, kā arī sieviešu veselības atbalstam.

Ārīgi pelašķa uzlējumus izmantoja brūču mazgāšanai, kompresēm un vannām. Tika uzskatīts, ka tas palīdz nomierināt ādu, mazināt iekaisumu un veicināt nelielu bojājumu dzīšanu.

Jāatceras, ka tautas medicīnas lietojums balstās daudzu paaudžu pieredzē, taču ne visas šīs īpašības ir pilnībā apstiprinātas klīniskajos pētījumos.

Pelašķis gremošanas sistēmas atbalstam

Viens no tradicionālajiem pelašķa lietošanas veidiem ir gremošanas sistēmas darbības uzlabošana.

Tautas medicīnā pelašķa tēju lietoja:

• apetītes veicināšanai;
• smaguma sajūtas mazināšanai pēc ēšanas;
• vēdera pūšanās gadījumā;
• vieglu gremošanas traucējumu gadījumā;
• kolīta un gastrīta gadījumos;
• caurejas gadījumā.

Šāda lietošana daļēji sakrīt arī ar Eiropas Zāļu aģentūras tradicionālās lietošanas monogrāfiju, kur pelašķi tradicionāli izmanto īslaicīga apetītes zuduma un vieglu gremošanas traucējumu, tostarp vēdera pūšanās un meteorisma, gadījumos.

Pelašķis sieviešu veselībai

Pelašķis jau izsenis ieņēmis nozīmīgu vietu sieviešu ārstniecības augu vidū.

Tautas medicīnā to izmantoja menstruāciju laikā, lai mazinātu diskomfortu un krampjveida sāpes. Pelašķa spazmolītiskās īpašības var būt saistītas ar flavonoīdu un ēterisko eļļu iedarbību uz gludo muskulatūru.

Daudzviet pelašķa tēju lietoja arī menstruālā cikla līdzsvarošanai un ginekoloģisku iekaisumu gadījumos.

Eiropas Zāļu aģentūra tradicionālu lietošanu atzīst arī vieglu menstruāciju spazmu mazināšanai, vienlaikus uzsverot, ka šī lietošana balstīta ilgstošā pieredzē, nevis plašos klīniskajos pētījumos.

Savukārt tautas medicīnā sastopami arī apraksti par pelašķa izmantošanu laktācijas veicināšanai, taču mūsdienās par šo iedarbību pieejami ļoti ierobežoti zinātniski dati.

Pelašķis vīriešu veselībai

Mazāk zināms ir tas, ka tautas medicīnā pelašķi izmantoja arī vīriešu veselības atbalstam.

To tradicionāli lietoja urīnceļu iekaisumu gadījumā, kā arī nakts pollūcijas mazināšanai.

Maisījumos ar citiem ārstniecības augiem pelašķi izmantoja prostatas veselības atbalstam, prostatīta simptomu mazināšanai un urīnceļu darbības uzlabošanai.

Dažādos tautas medicīnas avotos minēta arī pelašķa izmantošana erekcijas kvalitātes uzlabošanai un priekšlaicīgas sēklas noplūdes mazināšanai, tomēr šiem lietojumiem pašlaik nav pietiekamu klīnisku pierādījumu, tādēļ tos nevar uzskatīt par zinātniski apstiprinātiem.

Pelašķis elpceļu veselībai

Tautas medicīnā pelašķi lietoja arī saaukstēšanās laikā.

Silta tēja tika dzerta, lai veicinātu svīšanu un palīdzētu organismam cīnīties ar saslimšanu.

Jaunākajos laboratorijas pētījumos novērota pelašķa ekstraktu spēja mazināt iekaisuma procesus elpceļu audos un samazināt bronhu sekrēciju. Šie rezultāti ir daudzsološi, taču pagaidām vēl nepietiek, lai izdarītu secinājumus par ārstniecisko efektivitāti cilvēkiem.

Pelašķis ārīgai lietošanai

Pelašķis jau izsenis izmantots ne tikai iekšķīgi.

Svaigas lapas mēdza saspaidīt un likt uz nelielām brūcēm, nobrāzumiem vai kukaiņu kodumiem.

Savukārt stiprāku uzlējumu izmantoja:

• kompresēm;
• brūču skalošanai;
• mutes dobuma skalošanai;
• sēdvannām;
• ārstnieciskām vannām.

Miecvielas, azulēni un ēteriskās eļļas palīdz mazināt iekaisumu un rada antiseptisku vidi, tādēļ šāda lietošana saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Pelašķis kosmetoloģijā

Parastais pelašķis jau sen tiek izmantots arī dabīgajā kosmētikā.

Tā ekstrakti sastopami sejas krēmos, losjonos, tonikos, šampūnos un galvas ādas kopšanas līdzekļos.

Kosmetoloģijā pelašķi novērtē tādēļ, ka tajā esošie flavonoīdi, miecvielas un ēteriskās eļļas palīdz tonizēt ādu un uzturēt tās dabisko aizsargbarjeru.

Tradicionāli pelašķa ekstraktus izmanto:

• taukainas un problemātiskas ādas kopšanai;
• nelielu ādas iekaisumu mazināšanai;
• pūtīšu kopšanai;
• ādas lobīšanās mazināšanai;
• nelielu griezumu un nobrāzumu kopšanai;
• galvas ādas kopšanai seborejas un blaugznu gadījumā.

Dažos pētījumos novērots, ka pelašķa ekstrakti var veicināt epidermas atjaunošanos un palīdzēt uzlabot ādas izskatu, tomēr šie pētījumi pagaidām ir salīdzinoši nelieli. Tādēļ nepieciešami papildu klīniskie pētījumi, lai pilnībā izvērtētu šo iedarbību.

Vienlaikus jāņem vērā, ka pelašķis satur arī vielas, kas jutīgiem cilvēkiem var izraisīt ādas kairinājumu vai alerģisku reakciju. Tāpēc pirms jauna kosmētikas līdzekļa lietošanas vienmēr ieteicams veikt nelielu jutības pārbaudi.

Kā pagatavot pelašķa tēju?

Pelašķa tēja ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā izmantot šī auga vērtīgās īpašības. Tradicionāli to lieto gremošanas sistēmas atbalstam, vieglu menstruāciju sāpju mazināšanai un organisma stiprināšanai.

Lai pagatavotu pelašķa tēju, nepieciešama kvalitatīvi kaltēta droga.

Nepieciešams:

• 1 tējkarote kaltēta pelašķa;
• 200 ml verdoša ūdens.

Drogu aplej ar verdošu ūdeni un ļauj ievilkties 10 līdz 15 minūtes. Pēc tam tēju izkāš.

Pelašķa tējai ir raksturīga viegli rūgtena garša, ko nosaka rūgtvielas. Ja garša šķiet pārāk izteikta, tēju var saldināt ar medu vai papildināt ar piparmētru, liepziediem vai kumelītēm.

Pelašķa spirta tinktūra

Spirta tinktūra ļauj iegūt koncentrētāku ekstraktu nekā tēja.

Pelašķa tinktūrā labi izdalās flavonoīdi, ēteriskās eļļas un citas spirtā šķīstošās aktīvās vielas.

Tradicionāli tinktūru izmanto nelielās devās kā koncentrētu ārstniecības augu preparātu, taču tās lietošana vienmēr jāizvērtē individuāli.

Visbiežāk izmanto 40 līdz 50 procentu stipru spirtu.

Pelašķa eļļas izvilkums

Pelašķa eļļas izvilkumu izmanto ārīgai lietošanai.

Tas ir piemērots:

• sausas ādas kopšanai;
• masāžām;
• nelielu sasitumu gadījumā;
• ādas mīkstināšanai.

Eļļā labi izdalās taukos šķīstošās ēteriskās eļļas un citi lipofīlie savienojumi.

Glicerīna izvilkums

Glicerīna izvilkums ir maigāka alternatīva spirta tinktūrai.

To bieži izvēlas cilvēki, kuri nevēlas lietot alkoholu saturošus preparātus.

Glicerīnā labi izdalās daļa flavonoīdu un miecvielu, tādēļ šāds izvilkums piemērots gan iekšķīgai, gan ārīgai lietošanai atkarībā no pagatavošanas veida.

Pelašķis virtuvē

Lai gan pelašķi visbiežāk saista ar ārstniecības augiem, tas var atrast vietu arī virtuvē.

Jaunās lapas nelielā daudzumā var pievienot salātiem, kur tās piešķir viegli rūgtenu un aromātisku garšu.

No kaltētām lapām un ziediem var pagatavot pulveri, ko izmanto ēdienu aromatizēšanai.

Pelašķi var pievienot:

• dārzeņu zupām;
• gaļas buljoniem;
• garšaugu maisījumiem;
• augu dzērieniem.

Tradicionālajās receptēs sastopams arī pelašķa dzēriens ar medu un dzērveņu sulu.

Tā pagatavošanai nepieciešams:

• 20 grami kaltētu pelašķa ziedu un lapu;
• 2 glāzes dzērveņu sulas;
• 1 glāze medus;
• 3 litri ūdens.

Pelašķi pievieno verdošam ūdenim un vāra aptuveni 5 līdz 10 minūtes. Pēc tam dzērienam ļauj ievilkties 2 līdz 3 stundas, izkāš, pievieno dzērveņu sulu un medu, samaisa un pilda pudelēs.

Rezultāts ir patīkami aromātisks vasaras dzēriens ar viegli rūgtenu garšas niansi.

Kad pelašķi nevajadzētu lietot?

Lai gan pelašķis ir vērtīgs ārstniecības augs, tas nav piemērots visiem.

Pelašķa lietošana nav ieteicama grūtniecības laikā, jo tas var veicināt dzemdes tonusu un nevēlamas kontrakcijas.

Piesardzība jāievēro arī cilvēkiem ar paaugstinātu asinsreci vai trombozes risku.

Pelašķi nevajadzētu lietot cilvēkiem ar zināmu alerģiju pret kurvjziežu dzimtas augiem, piemēram, kumelītēm, ambroziju vai kliņģerītēm, jo iespējama krusteniska alerģiska reakcija.

Lielu devu un ilgstošas lietošanas gadījumā dažiem cilvēkiem var rasties:

• galvassāpes;
• reibonis;
• gremošanas traucējumi;
• paaugstināta ādas jutība pret saules starojumu.

Savukārt koncentrētu pelašķa ēterisko eļļu nedrīkst lietot tieši uz ādas bez atšķaidīšanas, jo tā var izraisīt lokālu kairinājumu vai dermatītu.

Ja lietojat recepšu medikamentus, īpaši asinsreci ietekmējošus preparātus, pirms regulāras pelašķa lietošanas ieteicams konsultēties ar ārstu vai farmaceitu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kad vislabāk vākt pelašķi?

Visvērtīgākās ir ziedošās galotnes ziedēšanas sākumā, sausā un saulainā laikā pēc rīta rasas nožūšanas.

Cik ilgi var uzglabāt kaltētu pelašķi?

Pareizi izžāvētu un sausā vietā uzglabātu drogu ieteicams izlietot aptuveni divu gadu laikā.

Vai pelašķa tēju var dzert katru dienu?

Mērenā daudzumā veseliem pieaugušajiem pelašķa tēju parasti var lietot, tomēr ilgstošai ikdienas lietošanai ārstniecības augus ieteicams periodiski mainīt. Ja ir hroniskas saslimšanas vai tiek lietoti medikamenti, vēlams konsultēties ar veselības aprūpes speciālistu.

Vai pelašķis palīdz apturēt asiņošanu?

Tautas medicīnā pelašķi jau izsenis izmanto šim nolūkam, un tā sastāvā ir vielas, kas saistītas ar normālu asinsreces procesu. Tomēr nopietnas asiņošanas gadījumā tas nevar aizstāt medicīnisku palīdzību.

Vai pelašķis ir piemērots bērniem?

Maziem bērniem ārstniecības augus bez veselības aprūpes speciālista ieteikuma lietot nevajadzētu. Tas attiecas arī uz pelašķi.

Noslēgumā

Parastais pelašķis ir viens no vērtīgākajiem Latvijas ārstniecības augiem, kura izmantošanas tradīcijas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Tas apvieno bagātīgu ķīmisko sastāvu, ilgu lietošanas vēsturi un plašu pielietojumu gan tautas medicīnā, gan dabīgajā kosmetoloģijā.

Pelašķi novērtē ne tikai tā pretiekaisuma, spazmolītisko un gremošanas sistēmu atbalstošo īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka tas ir viegli atrodams Latvijas pļavās un mežmalās. Pareizi ievākts, saudzīgi izžāvēts un atbilstoši uzglabāts pelašķis var kļūt par vērtīgu papildinājumu mājas ārstniecības augu krājumam.

Vienlaikus svarīgi atcerēties, ka arī ārstniecības augi jālieto apdomīgi. Ja simptomi ir izteikti, ilgstoši vai saistīti ar nopietnām saslimšanām, vienmēr jāvēršas pie ārsta.

Veidojot šo rakstu, izmantota informācija no šādiem avotiem:

1. Eiropas Zāļu aģentūra (European Medicines Agency, EMA). Assessment report on Achillea millefolium L., herba un flos (pelašķa laksti un ziedi). Pieejams: https://www.ema.europa.eu/
2. Fierascu, R. C. u.c. (2023). Achillea millefolium L.: An Updated Review of Phytochemistry and Pharmacological Activities. Plants, 12(10), 2038.
3. Benedek, B., Kopp, B. (2007). Achillea millefolium L. s.l. revisited: Recent findings confirm the traditional use. Wiener Medizinische Wochenschrift.
4. 📖 Helēna Rubīne, Vija Eniņa - Ārstniecības augi
5. 📖 Jānis Ligers - Ārstniecības augi un to lietošana
6. 📖 A. Ābelītis - Ārstniecības augi veselībai
7. Pelašķis parastais https://www.agfonds.lv/arstniecibas-zalites/zalites-op/pelaskis-parastais-achillea-millefolium/

Nav komentāru

Komentēt