Ārstniecības kliņģerīte (Calendula officinalis) - ārstniecības augs, kas palīdz ādai, gremošanai un organisma labsajūtai

Kas ir ārstniecības kliņģerīte?

Ārstniecības kliņģerīte (Calendula officinalis L.) ir viens no pazīstamākajiem ārstniecības augiem Eiropā. To audzē ne tikai kā dekoratīvu dārza puķi, bet arī kā vērtīgu ārstniecības augu, kura ziedi izmantoti tautas medicīnā un vēlāk arī mūsdienu fitoterapijā.

Kliņģerīte pieder kurvjziežu jeb asteru dzimtai (Asteraceae). Tas ir viengadīgs lakstaugs, kas parasti sasniedz 30 līdz 60 centimetru augstumu. Augam ir stāvs, zarains stublājs, iegarenas lapas un koši dzelteni vai oranždzelteni ziedi, kas zied no vasaras sākuma līdz pat vēlam rudenim.

Latvijā kliņģerītes savvaļā sastopamas reti, taču tās ļoti bieži audzē piemājas dārzos, ārstniecības augu dobēs un bioloģiskajās saimniecībās. Tās ir viegli audzējamas un zied gandrīz visu vasaru, tāpēc daudzi kliņģerītes ievāc paši.

Par ārstniecisko drogu izmanto galvenokārt ziedus vai ziedu kurvīšus. Tos ievāc ziedēšanas laikā, kad ziedi ir pilnībā atvērušies. Regulāra ziedu plūkšana veicina jaunu ziedu veidošanos, tāpēc viens augs sezonas laikā var dot ļoti bagātīgu ražu.

Kliņģerītes ārstnieciskās īpašības pieminētas jau vairākus gadsimtus senos ārstniecības pierakstos. Tautas medicīnā tās izmantoja brūču kopšanai, iekaisumu mazināšanai, gremošanas uzlabošanai, mutes dobuma skalošanai, kā arī dažādu ādas problēmu gadījumos. Daudzi no šiem pielietojumiem vēlāk kļuvuši par zinātnisku pētījumu objektu.

Mūsdienās ārstniecības kliņģerīte ir viena no visplašāk pētītajām ārstniecības puķēm. Zinātnieku uzmanību piesaista tās bagātīgais bioloģiski aktīvo vielu sastāvs. Ziedos atrodami flavonoīdi, karotinoīdi, triterpēnu savienojumi, ēteriskā eļļa, polisaharīdi, saponīni un citas vielas, kas var palīdzēt mazināt iekaisumu, veicināt audu atjaunošanos un aizsargāt šūnas pret oksidatīvo stresu.

Tieši šo īpašību dēļ kliņģerīšu ekstraktus mūsdienās izmanto ne vien ārstniecības augu tējās, bet arī krēmos, ziedēs, kosmētikā, mutes dobuma kopšanas līdzekļos un dažādos farmaceitiskajos preparātos.

Kāpēc kliņģerīte ir tik koši oranža?

Viens no iemesliem, kāpēc kliņģerīte tik ļoti piesaista uzmanību, ir tās spilgtā ziedu krāsa. To veido dabīgie pigmenti jeb karotinoīdi. Tie ir tie paši pigmenti, kas burkāniem piešķir oranžo krāsu.

Karotinoīdi augam palīdz pasargāt ziedus no saules ultravioletā starojuma un piesaista apputeksnētājus. Savukārt cilvēka organismā šīs vielas darbojas kā antioksidanti un palīdz aizsargāt šūnas pret brīvo radikāļu radītajiem bojājumiem.

Tieši lielā karotinoīdu koncentrācija ir viens no iemesliem, kāpēc kliņģerīšu ekstrakti tik bieži tiek izmantoti ādas kopšanas līdzekļos un kosmētikā.

Kā atpazīt ārstniecības kliņģerīti?

Ārstniecības kliņģerīti ir viegli atpazīt pēc tās košajiem ziediem, kas var būt dzelteni vai spilgti oranži. Ziedi ir sakārtoti kurvīšos un parasti sasniedz 3 līdz 5 centimetru diametru. Ziedlapas ir iegarenas, bet zieda vidus veidots no daudziem sīkiem stobrziediem.

Augs ir viengadīgs un izaug aptuveni 30 līdz 60 centimetru augsts. Stublājs ir stāvs, zarains un nedaudz lipīgs. Lapas ir gaiši zaļas, iegarenas, veselas, ar viegli viļņotām malām un izvietotas pamīšus gar stublāju. Tām raksturīga maiga, nedaudz sveķaina smarža.

Lai gan kliņģerīšu šķirņu ir daudz, ārstnieciskām vajadzībām visbiežāk izmanto Calendula officinalis, jo tieši šī suga ir visvairāk pētīta un satur visvairāk bioloģiski aktīvo vielu.

Kur aug ārstniecības kliņģerīte?

Atšķirībā no daudziem citiem ārstniecības augiem kliņģerīte Latvijā nav raksturīgs savvaļas augs. To galvenokārt audzē piemājas dārzos, ārstniecības augu stādījumos un bioloģiskajās saimniecībās.

Kliņģerīte vislabāk aug saulainās vietās auglīgā, labi drenētā augsnē. Tā ir pietiekami izturīga un spēj ziedēt pat sausākos vasaras periodos, ja vien tai ir pietiekami daudz saules.

Ja regulāri nolasa noziedējušos ziedus, augs turpina veidot jaunus ziedus līdz pat rudens salnām. Tāpēc no viena stādījuma ziedus iespējams ievākt vairākas reizes sezonā.

Kliņģerīte ir arī lielisks nektāraugs. Tās ziedus labprāt apmeklē bites, kamenes un citi apputeksnētāji, tādēļ šis augs palīdz uzturēt bioloģisko daudzveidību dārzā.

Kādas auga daļas izmanto?

Ārstniecībā galvenokārt izmanto kliņģerītes ziedus un ziedu kurvīšus. Tie satur visvairāk vērtīgo bioloģiski aktīvo vielu.

Dažos tautas medicīnas avotos minētas arī lapas un svaiga auga sula, tomēr mūsdienu fitoterapijā visplašāk izmanto tieši ziedus, jo to sastāvs ir vislabāk izpētīts un standartizēts.

No ziediem gatavo:

• tējas;
• uzlējumus;
• tinktūras;
• eļļas izvilkumus;
• ziedes;
• krēmus;
• kompreses;
• mutes dobuma skalošanas līdzekļus.

Kosmētikā visbiežāk izmanto kliņģerīšu ekstraktu vai eļļas macerātu, kas iegūts, ziedus ilgstoši izturot augu eļļā.

Kad ievākt kliņģerīti?

Ārstniecības vajadzībām ziedus ievāc visā ziedēšanas laikā, sākot no jūnija līdz pat vēlam rudenim.

Visvērtīgākie ir tikko pilnībā atvērušies ziedi. Tos ieteicams plūkt sausā laikā pēc tam, kad nožuvusi rasa. Mitrus ziedus ievākt nevajadzētu, jo tie žūst lēnāk un var vieglāk bojāties.

Ziedu kurvīšus ieteicams ievākt ik pēc divām vai trim dienām. Regulāra ievākšana ne tikai nodrošina kvalitatīvāku drogu, bet arī stimulē augu veidot arvien jaunus ziedus.

Griežot ziedus, nav ieteicams atstāt pārāk garus kātiņus. Tas atvieglo žāvēšanu un uzlabo iegūtās drogas kvalitāti.

Kā pareizi žāvēt kliņģerīti?

Pareiza žāvēšana ir ļoti svarīga, jo tieši tās laikā iespējams saglabāt lielāko daļu ārstniecisko vielu.

Ziedus izklāj vienā plānā kārtā labi vēdināmā vietā, pasargājot no tiešiem saules stariem. Ja izmanto augļu vai ārstniecības augu kaltētāju, temperatūrai nevajadzētu pārsniegt 40 līdz 45 °C.

Pārāk augsta temperatūra samazina ēterisko eļļu daudzumu un var pasliktināt ziedu kvalitāti. Pareizi izžāvēti ziedi saglabā spilgti dzeltenu vai oranžu krāsu, patīkamu aromātu un viegli rūgtenu garšu.

Pilnībā izžāvētas drogas uzglabā cieši noslēgtās stikla burkās vai papīra maisiņos sausā, tumšā vietā. Mitrums un tieša saules gaisma var samazināt ārstniecisko vielu daudzumu un pasliktināt drogas kvalitāti.

Kliņģerītes ķīmiskais sastāvs

Ārstniecības kliņģerīte ir viens no vislabāk pētītajiem ārstniecības augiem Eiropā. Zinātnieki tās ziedos identificējuši vairāk nekā 500 dažādu bioloģiski aktīvu savienojumu. To daudzums var atšķirties atkarībā no šķirnes, augšanas apstākļiem, ievākšanas laika un žāvēšanas metodes.

Tieši šo vielu kopums nosaka kliņģerītes ārstnieciskās īpašības.

Karotinoīdi

Kliņģerītes košo dzelteno un oranžo krāsu piešķir karotinoīdi. Tie ir dabīgi augu pigmenti, kas darbojas arī kā antioksidanti.

Kliņģerīšu ziedos sastopams beta karotīns, luteīns, likopēns, zeaksantīns un citi karotinoīdi. Tie palīdz aizsargāt augu no ultravioletā starojuma, savukārt cilvēka organismā palīdz samazināt oksidatīvo stresu.

Tieši karotinoīdu dēļ kliņģerīšu ekstraktus tik bieži izmanto ādas kopšanas līdzekļos.

Flavonoīdi

Kliņģerītes ziedi satur arī flavonoīdus, kas ir viena no nozīmīgākajām ārstniecisko augu aktīvo vielu grupām.

Starp tiem konstatēts kvercetīns, izoramnetīns, rutīns un citi flavonoīdu atvasinājumi. Šie savienojumi darbojas kā antioksidanti un laboratorijas pētījumos uzrādījuši pretiekaisuma īpašības.

Flavonoīdi ir arī viena no vielu grupām, pēc kuras Eiropas Farmakopejā tiek vērtēta ārstniecības kliņģerīšu drogas kvalitāte.

Triterpēni

Par vienām no svarīgākajām kliņģerītes aktīvajām vielām uzskata triterpēnus.

Īpaši daudz pētīti ir faradiola monoesteri, kuri laboratorijas pētījumos uzrādījuši izteiktu pretiekaisuma aktivitāti. Tie tiek uzskatīti par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc kliņģerīšu ekstrakti tik bieži sastopami brūču kopšanas ziedēs un krēmos.

Kliņģerītes satur arī dažādus triterpēnu saponīnus un oleanolskābes atvasinājumus, kas papildina kopējo bioloģisko aktivitāti.

Ēteriskā eļļa

Lai gan kliņģerīte nav tik aromātiska kā lavanda vai piparmētra, tās ziedi satur arī nelielu daudzumu ēteriskās eļļas.

Tajā konstatēti dažādi terpēni un citi aromātiskie savienojumi, kas kopā ar citām aktīvajām vielām veido kliņģerītes raksturīgo smaržu un papildina tās bioloģisko iedarbību.

Polisaharīdi un gļotvielas

Kliņģerīšu ziedi satur arī polisaharīdus un gļotvielas.

Pētījumos noskaidrots, ka daļa šo savienojumu var veicināt organisma dabiskās aizsargspējas un piedalīties audu atjaunošanās procesos. Tieši tāpēc kliņģerīte bieži tiek izmantota preparātos, kas paredzēti jutīgas vai bojātas ādas kopšanai.

Citas vērtīgās vielas

Papildus iepriekš minētajām vielām kliņģerīšu ziedi satur arī:

• fenolskābes;
• kumarīnus;
• rūgtvielas;
• organiskās skābes;
• minerālvielas;
• mikroelementus, tostarp cinku, varu, selēnu un molibdēnu;
• nelielu daudzumu C vitamīna.

Tieši visu šo vielu kopums padara kliņģerīti par vienu no daudzpusīgākajiem ārstniecības augiem.

Kāpēc svarīgs ir visu vielu kopums?

Mūsdienu fitoterapijā arvien biežāk uzsver, ka ārstniecības augi darbojas nevis vienas aktīvās vielas dēļ, bet gan tāpēc, ka daudzas vielas viena otru papildina.

Arī kliņģerītes gadījumā zinātnieki uzskata, ka pretiekaisuma, antioksidatīvā un audu reģenerāciju veicinošā iedarbība rodas dažādu savienojumu kopējās darbības rezultātā, nevis tikai viena komponenta dēļ.

Kliņģerītes ārstnieciskās īpašības

Ārstniecības kliņģerīte jau izsenis ir bijusi viens no visvairāk izmantotajiem ārstniecības augiem Eiropā. To izmantoja gan tautas medicīnā, gan vēlāk arī ārstniecībā, īpaši ādas, gļotādu un gremošanas sistēmas problēmu gadījumos.

Arī mūsdienās kliņģerīte ir viens no retajiem ārstniecības augiem, kura lietošanu izvērtējusi Eiropas Zāļu aģentūra (EMA). Tā tradicionāli atzīst kliņģerītes ziedu preparātu izmantošanu nelielu ādas iekaisumu, virspusēju brūču dzīšanas veicināšanai, kā arī mutes un rīkles gļotādas iekaisuma simptomu mazināšanai.

Svarīgi atcerēties, ka ne visas tautas medicīnā aprakstītās lietošanas jomas ir apstiprinātas klīniskajos pētījumos. Tāpēc turpmāk skaidri nodalīta tautas medicīnas pieredze no mūsdienu zinātniskajiem pierādījumiem.

Brūču dzīšanas veicināšana

Tieši šī ir viena no vislabāk izpētītajām kliņģerītes īpašībām.

Gan laboratorijas, gan dzīvnieku modeļu pētījumos novērots, ka kliņģerītes ekstrakti var:

• veicināt jaunu audu veidošanos;
• paātrināt granulācijas audu attīstību;
• stimulēt kolagēna sintēzi;
• samazināt iekaisuma reakciju bojātajos audos.

Dažos klīniskajos pētījumos pacientiem ar hroniskām brūcēm un vēnu čūlām novērota ātrāka dzīšana, lietojot kliņģerīšu preparātus, tomēr pētījumu kvalitāte nav pietiekama, lai izdarītu stingrus secinājumus. Tāpēc Eiropas Zāļu aģentūra šo lietojumu balsta uz ilggadēju tradicionālu izmantošanu.

Arī Tavās grāmatās kliņģerītes vairākkārt minētas kā augs, ko izmanto brūču, čūlu, izgulējumu, nobrāzumu, furunkulu un apdegumu gadījumos.

Pretiekaisuma iedarbība

Kliņģerīte satur vairākas aktīvo vielu grupas, kurām laboratorijas pētījumos novērota pretiekaisuma darbība.

Īpaši nozīmīgi ir triterpēni un flavonoīdi, kas palīdz mazināt iekaisuma mediatoru veidošanos. Šī iemesla dēļ kliņģerīšu ekstrakti bieži tiek izmantoti krēmos, ziedēs un citos līdzekļos jutīgas vai iekaisušas ādas kopšanai.

Tautas medicīnā kliņģerītes izmantoja arī gastrīta, kolīta, enterokolīta, kuņģa čūlas un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā.

Antibakteriālā un pretsēnīšu iedarbība

Dažādos laboratorijas pētījumos kliņģerīšu ekstrakti uzrādījuši aktivitāti pret vairākām baktērijām un sēnītēm.

Tieši tāpēc tautas medicīnā kliņģerīšu novārījumus izmantoja:

• mutes dobuma skalošanai;
• kakla iekaisuma gadījumā;
• smaganu iekaisuma ārstēšanai;
• ādas iekaisumu kopšanai.

Arī Eiropas Zāļu aģentūra tradicionāli atzīst kliņģerīšu preparātu izmantošanu mutes un rīkles gļotādas iekaisuma simptomu mazināšanai.

Iedarbība uz ādu

Šī ir joma, kur kliņģerīti izmanto visplašāk.

Tautas medicīnā ziedes, kompreses un uzlējumus lietoja:

• ekzēmu gadījumā;
• pinnēm;
• furunkuliem;
• izsitumiem;
• apsaldējumiem;
• saules apdegumiem;
• kukaiņu kodumiem;
• iekaisušām vēnām;
• limfmezglu pietūkumam.

Grāmatās minēts arī kliņģerīšu pielietojums pie trofiskām čūlām, fistulām, ādas plaisām un slikti dzīstošām brūcēm.

Laboratorijas pētījumi liecina, ka kliņģerīšu ekstrakti var veicināt ādas šūnu atjaunošanos un samazināt iekaisuma reakciju, kas daļēji izskaidro to plašo izmantošanu dermatoloģijā.

Kliņģerīte tautas medicīnā

Ārstniecības kliņģerīte tautas medicīnā izmantota gan iekšķīgi, gan ārīgi. Visbiežāk no ziediem gatavoja tēju, uzlējumu, tinktūru, eļļas izvilkumu un ziedi. Dažādās Eiropas valstīs kliņģerīte bija viens no pirmajiem augiem, ko izmantoja nelielu brūču, nobrāzumu un iekaisumu kopšanai.

Latvijā kliņģerīšu tēju tradicionāli lietoja gremošanas sistēmas darbības atbalstam, savukārt ārīgi to izmantoja ādas kopšanai un mutes dobuma skalošanai.

Gremošanas sistēmas atbalstam

Tautas medicīnā kliņģerīti izmantoja:

• kuņģa gļotādas iekaisuma gadījumā;
• gastrīta gadījumā;
• kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā;
• kolīta un enterokolīta gadījumā;
• žults sekrēcijas veicināšanai;
• aknu darbības atbalstam;
• gremošanas uzlabošanai.

Tika uzskatīts, ka kliņģerīšu rūgtvielas un flavonoīdi veicina gremošanas sulu izdalīšanos un palīdz uzturēt normālu gremošanas sistēmas darbību.

Mūsdienu laboratorijas pētījumi apstiprina, ka kliņģerītei piemīt pretiekaisuma un antioksidatīvas īpašības, tomēr klīnisko pētījumu par tās efektivitāti gremošanas sistēmas slimību ārstēšanā vēl nav pietiekami.

Mutes dobuma un rīkles veselībai

Kliņģerīšu uzlējumu tradicionāli izmantoja:

• kakla skalošanai;
• angīnas gadījumā;
• smaganu iekaisuma gadījumā;
• stomatīta gadījumā;
• mutes gļotādas iekaisuma mazināšanai.

Šo pielietojumu mūsdienās tradicionālai lietošanai atzīst arī Eiropas Zāļu aģentūra. Kliņģerīšu uzlējumu var izmantot neliela mutes un rīkles gļotādas iekaisuma simptomu mazināšanai.

Sieviešu veselībā

Tautas medicīnā kliņģerīte izmantota arī sieviešu veselības atbalstam.

To lietoja:

• menstruālā cikla regulēšanai;
• menstruāciju sāpju mazināšanai;
• maksts gļotādas iekaisumu gadījumā;
• organisma stiprināšanai pēc slimībām.

Jāuzsver, ka mūsdienās šo lietojumu pietiekami kvalitatīvi klīniskie pētījumi vēl nav apstiprinājuši, tāpēc tie balstās galvenokārt tradicionālajā lietošanā.

Aknu un žultsceļu darbībai

Daudzās ārstniecības augu grāmatās kliņģerīte aprakstīta kā augs, kas veicina žults izdalīšanos un palīdz uzturēt normālu aknu darbību.

Tautas medicīnā to lietoja:

• žultspūšļa darbības atbalstam;
• žults atteces veicināšanai;
• aknu darbības uzlabošanai;
• pēc treknām maltītēm.

Mūsdienās šī iedarbība vēl tiek pētīta, un pagaidām nav pietiekamu klīnisko pierādījumu, lai to apstiprinātu kā ārstniecisku indikāciju cilvēkiem.

Kliņģerīte ādas kopšanā

Tieši šajā jomā kliņģerīte ieguvusi vislielāko popularitāti.

Kliņģerīšu ekstraktus pievieno:

• ziedēm;
• krēmiem;
• balzamiem;
• bērnu kosmētikai;
• sejas krēmiem;
• roku krēmiem;
• pēcskūšanās līdzekļiem;
• lūpu balzamiem.

Tas saistīts ar kliņģerītes spēju nomierināt ādu, palīdzēt uzturēt ādas aizsargbarjeru un veicināt audu atjaunošanās procesus.

Laboratorijas pētījumos konstatēts, ka kliņģerīšu ekstrakti stimulē fibroblastu darbību un kolagēna sintēzi, kas ir svarīga brūču dzīšanas procesā.

Tieši šī iemesla dēļ kliņģerīšu ekstrakti tik bieži sastopami aptiekās nopērkamajos ādas kopšanas līdzekļos.

Interesants fakts

Lai gan lielākā daļa cilvēku kliņģerīti uztver kā dekoratīvu puķi, farmācijas rūpniecībā tā ir viena no visplašāk izmantotajām ārstniecības augu izejvielām ādas kopšanas preparātos.

Eiropā katru gadu tiek izaudzētas daudzas tonnas kliņģerīšu ziedu, kurus izmanto ārstniecības preparātu, kosmētikas un ārstniecības augu tēju ražošanā. Kliņģerīte ir viens no retajiem ārstniecības augiem, kura izmantošana saglabājusies tik plaši gan tautas medicīnā, gan mūsdienu fitoterapijā.

Kliņģerīte kosmētikā

Ārstniecības kliņģerīte ir viens no visplašāk izmantotajiem augiem dabīgajā kosmētikā. Tās ekstraktus pievieno krēmiem, ziedēm, balzamiem, losjoniem, šampūniem, ziepēm un bērnu ādas kopšanas līdzekļiem.

Šādu popularitāti nosaka ne tikai tautas medicīnas pieredze, bet arī kliņģerītes bagātīgais bioloģiski aktīvo vielu sastāvs. Flavonoīdi, triterpēni, karotinoīdi un polisaharīdi palīdz uzturēt ādas dabisko aizsargbarjeru un veicina ādas atjaunošanās procesus. Laboratorijas pētījumos novērots, ka kliņģerīšu ekstrakti stimulē fibroblastu darbību un kolagēna sintēzi, kas ir nozīmīga normālā brūču dzīšanas procesā.

Kosmētikā kliņģerīšu ekstraktus visbiežāk izmanto:

• sausas un jutīgas ādas kopšanai;
• nelielu ādas kairinājumu mazināšanai;
• pēc sauļošanās;
• pēc skūšanās;
• saplaisājušas ādas kopšanai;
• bērnu ādas kopšanas līdzekļos.

Kliņģerīšu eļļas izvilkumu bieži izmanto arī masāžas eļļās un lūpu balzamos, jo tas palīdz mīkstināt un nomierināt ādu.

Kliņģerīte virtuvē

Lai gan kliņģerīti visbiežāk saista ar ārstniecību, tās ziedi ir arī ēdami.

Košās ziedlapiņas piešķir ēdieniem krāsu un viegli pikantu, nedaudz rūgtenu garšu.

Tās var pievienot:

• salātiem;
• sviestam;
• biezpienam;
• zupām;
• rīsu ēdieniem;
• olu ēdieniem;
• zāļu sviestam;
• zāļu tējām.

Agrāk kliņģerītes mēdza dēvēt arī par "nabagu safrānu", jo tās ziedlapas izmantoja ēdienu iekrāsošanai dzeltenīgi oranžā tonī. Tās piešķīra krāsu sviestam, sieram, zupām un dažādiem graudaugu ēdieniem, kad īstais safrāns bija pārāk dārgs. Šī tradīcija saglabājusies arī mūsdienās dažās Eiropas virtuvēs.

Kā pagatavot kliņģerīšu tēju?

Ārstniecības vajadzībām visbiežāk izmanto kaltētus ziedus.

Tējas pagatavošana

• 1 līdz 2 tējkarotes kaltētu ziedu;
• 200 ml verdoša ūdens;
• ievilkties 10 līdz 15 minūtes;
• nokāst.

Kliņģerīšu tējai ir maiga, viegli rūgtena garša un raksturīgs ziedu aromāts.

To var dzert vienu pašu vai kombinēt ar citiem ārstniecības augiem, piemēram:

• kumelīti;
• pelašķi;
• piparmētru;
• melisu;
• liepu ziediem.

Kam kliņģerīti nav ieteicams lietot?

Lai gan kliņģerīte tiek uzskatīta par salīdzinoši drošu ārstniecības augu, dažās situācijās nepieciešama piesardzība.

Kliņģerīti nav ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir alerģija pret kurvjziežu dzimtas augiem, piemēram, kumelīti, pelašķi vai ambroziju. Šādos gadījumos iespējama krusteniska alerģiska reakcija.

Grūtniecības un zīdīšanas laikā kliņģerīšu ārstnieciska lietošana nav pietiekami pētīta, tādēļ bez veselības aprūpes speciālista ieteikuma to nav ieteicams lietot ārstnieciskos nolūkos.

Lietojot kliņģerīti ārīgi, ļoti retos gadījumos iespējams ādas kairinājums vai alerģiska reakcija.

Ja simptomi saglabājas ilgāk par vienu nedēļu vai pastiprinās, jāvēršas pie ārsta.

Interesanti fakti par kliņģerīti

🌼 Kliņģerīte ir viens no nedaudzajiem ārstniecības augiem, kas zied gandrīz nepārtraukti no vasaras sākuma līdz pirmajām rudens salnām.

🌼 Jo biežāk tiek nolasīti ziedi, jo vairāk jaunu ziedu augs turpina veidot.

🌼 Kliņģerītes košo krāsu nodrošina karotinoīdi. To koncentrācija ir viena no augstākajām starp ārstniecības augiem.

🌼 Kliņģerīte ir ne tikai ārstniecības augs, bet arī lielisks nektāraugs, ko iecienījušas bites, kamenes un citi apputeksnētāji.

🌼 Mūsdienās kliņģerīšu ekstrakti sastopami simtiem kosmētikas un farmācijas produktu visā pasaulē.

Kopsavilkums

Ārstniecības kliņģerīte ir viens no daudzpusīgākajiem ārstniecības augiem. Tās ziedi satur flavonoīdus, karotinoīdus, triterpēnus, polisaharīdus un citas bioloģiski aktīvas vielas, kas nosaka auga plašo izmantošanu.

Tautas medicīnā kliņģerīti izmantoja ādas kopšanai, nelielu brūču un iekaisumu gadījumā, gremošanas sistēmas darbības atbalstam un mutes dobuma skalošanai. Savukārt mūsdienu pētījumi īpaši pievērsušies tās pretiekaisuma īpašībām, audu atjaunošanās veicināšanai un antioksidatīvajai aktivitātei.

Kliņģerīte joprojām ir viens no populārākajiem ārstniecības augiem gan ārstniecības augu tējās, gan kosmētikā, gan farmācijas preparātos. Tieši šī daudzpusība padara to par vērtīgu augu, kuru vērts iepazīt un izmantot atbildīgi.

Izmantotā literatūra un avoti

Grāmatas

1. 📖 Helēna Rubīne, Vija Eniņa - Ārstniecības augi
2. 📖 Jānis Ligers - Ārstniecības augi un to lietošana
3. 📖 A. Ābelītis - Ārstniecības augi veselībai
   

Zinātniskie un oficiālie avoti

3. European Medicines Agency (EMA). European Union herbal monograph on Calendula officinalis L., flos.
   https://www.ema.europa.eu/en/medicines/herbal/calendulae-flos
4. European Medicines Agency (EMA). Assessment report on Calendula officinalis L., flos.
   https://www.ema.europa.eu/
5. MDPI. Calendula officinalis: Phytochemistry, Pharmacological Activities and Therapeutic Potential.
   https://www.mdpi.com/
6. PubMed. Calendula officinalis and Wound Healing: A Systematic Review.
   https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/31145533/
7. PubMed. Calendula officinalis: Biological Properties and Therapeutic Effects.
   https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27956358/
8. ScienceDirect. Calendula officinalis – Phytochemistry and Pharmacological Properties.
   https://www.sciencedirect.com/topics/medicine-and-dentistry/calendula-officinalis
9. NCBI Bookshelf. Calendula officinalis – Medicinal Plant Overview.
   https://www.ncbi.nlm.nih.gov/

Nav komentāru

Komentēt